Aizsākoties ciešanu laikam, cilvēku pirmais jautājums ir: ‘’Mācītāj, ko mēs tagad drīkstēsim,vai nedrīkstēsim ēst?’ Gŗēkā kritušais cilvēks vēlas kaut ko izdarīt, kau vismaz uz šo ciešanu laiku, lai kaut kā varētu sev papliķēt pa plecu un teikt:’Es esmu malacis, es izturēju’. Apustulis Pāvils gan no savas pieredzes zin teikt(Rom. 7-19): Nevis to labo, ko gribu, es daru, bet rīkojos ļauni, kā pats negribu.
Es atceros kāds cilvēks pirms gadiem ciešanu laikā, saviem brāļiem ar tādu lepnumu paziņoja:’ Es tagad needu gaļu’. Viens, otrs jutās neerti, jo ne visiem ir pa spēkam pretoties saviem ieradumiem, vai atkrībām. Tai pat laikā šis cilvēks nespēja piedot savam tuvākajam. (Jes.58:4) saka: Redzi, jūs gavējat, lai kašķētos un kautos. Ne tāda, lai ir jūsu gavēšana, bet, ka augšienē dzirdētu jūsu balsis! Jūs vēlaties izpildīt pēc burta, bet patiesībā jūs bēgat no Dieva un jūsu sirdis ir tālu no Viņa. Tādēļ, lai ciešanu laikā ikviens saklausām Jēzus aicinājumu(Mat.11:28)Nāciet pie manis visi, kas esat nopūlējušies un zem smagas nastas, un es jūs atvieglināšu. Uzņemieties manu jūgu un mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un sirdī pazemīgs, tad jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm; jo mans jūgs ir tīkams un mana nasta viegla.” Tikai Kristus var mūs darīt stiprus, lai spētu krāt mantas mūžībai. Ciešanu laiks liek novērst skatu no sevis un pievērsties Tam, kurš dodās sāpju ceļā, tevis un mūsu visu dēļ. Lai piepildītu visu, ko cilvēks saviem spēkiem nespēj pildīt. Ciešanu laiks liek mums mūsu glābiņu redzēt Viņa mīlestības pilnajā apskāvienā. Man prātā nāk tas laiks, daudz gadus atpakaļ, kad es vasarā spēlējos ar savu mazo dēlēnu. Viņš, jau visai labi bija iemācijies staigāt un mēs spēlkējām ķeršanas. Es skrienu viņam pakaļ un viņš ar savām mazajām kājiņām metas bēgt. Pēc brītiņa viņš paskatās atpakaļ, un viņš saprot, ka nespēs aizbēgt. Viņam kājas kļūst kā vate un viņš apstājas. Viņam nav spēka pakliegt, viņš apgriežās, atver rokas un metas atpakaļ man ap kaklu. Tas ir tik brīnišķīgi, kad bērns tev ir apķēries ap kaklu, kad viņš saprot, ka no tā, kas tevi ķer, tu nemaz nevari aizbēgt. Ka tēva klēpī ir vislabākais patvērums. Ciešanu laiks mūs aicina, nevis bēgt no Dieva, nevis sacensties ar citiem, kurš nu lielāku upuri šajā laikā nesis, bet mesties Viņa svētajās un žēlastības pilnajās ŗokās. Ieraudzīt Viņa mīlestību, Viņa ceļu, Viņa ciešanas, Viņa miršanu un augšāmcelšanos tevis dēļ. Lai šis laiks, jau no daudzkārt lasītiem tekstiem, ļauj atrast vēl kaut ko vērtīgu dzīvei un mūžībai noderīgu.
Es atceros kāds cilvēks pirms gadiem ciešanu laikā, saviem brāļiem ar tādu lepnumu paziņoja:’ Es tagad needu gaļu’. Viens, otrs jutās neerti, jo ne visiem ir pa spēkam pretoties saviem ieradumiem, vai atkrībām. Tai pat laikā šis cilvēks nespēja piedot savam tuvākajam. (Jes.58:4) saka: Redzi, jūs gavējat, lai kašķētos un kautos. Ne tāda, lai ir jūsu gavēšana, bet, ka augšienē dzirdētu jūsu balsis! Jūs vēlaties izpildīt pēc burta, bet patiesībā jūs bēgat no Dieva un jūsu sirdis ir tālu no Viņa. Tādēļ, lai ciešanu laikā ikviens saklausām Jēzus aicinājumu(Mat.11:28)Nāciet pie manis visi, kas esat nopūlējušies un zem smagas nastas, un es jūs atvieglināšu. Uzņemieties manu jūgu un mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un sirdī pazemīgs, tad jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm; jo mans jūgs ir tīkams un mana nasta viegla.” Tikai Kristus var mūs darīt stiprus, lai spētu krāt mantas mūžībai. Ciešanu laiks liek novērst skatu no sevis un pievērsties Tam, kurš dodās sāpju ceļā, tevis un mūsu visu dēļ. Lai piepildītu visu, ko cilvēks saviem spēkiem nespēj pildīt. Ciešanu laiks liek mums mūsu glābiņu redzēt Viņa mīlestības pilnajā apskāvienā. Man prātā nāk tas laiks, daudz gadus atpakaļ, kad es vasarā spēlējos ar savu mazo dēlēnu. Viņš, jau visai labi bija iemācijies staigāt un mēs spēlkējām ķeršanas. Es skrienu viņam pakaļ un viņš ar savām mazajām kājiņām metas bēgt. Pēc brītiņa viņš paskatās atpakaļ, un viņš saprot, ka nespēs aizbēgt. Viņam kājas kļūst kā vate un viņš apstājas. Viņam nav spēka pakliegt, viņš apgriežās, atver rokas un metas atpakaļ man ap kaklu. Tas ir tik brīnišķīgi, kad bērns tev ir apķēries ap kaklu, kad viņš saprot, ka no tā, kas tevi ķer, tu nemaz nevari aizbēgt. Ka tēva klēpī ir vislabākais patvērums. Ciešanu laiks mūs aicina, nevis bēgt no Dieva, nevis sacensties ar citiem, kurš nu lielāku upuri šajā laikā nesis, bet mesties Viņa svētajās un žēlastības pilnajās ŗokās. Ieraudzīt Viņa mīlestību, Viņa ceļu, Viņa ciešanas, Viņa miršanu un augšāmcelšanos tevis dēļ. Lai šis laiks, jau no daudzkārt lasītiem tekstiem, ļauj atrast vēl kaut ko vērtīgu dzīvei un mūžībai noderīgu.